Ukraina 2011. 3.diena

20. jūlijs
Mostamies īsi pēc 8:00. Ātri aukstā dušiņā (brrrrrr!). Skats no istabiņas balkona otrajā stāvā uz ieleju ir lielisks. Ēku jumti ielejā pie tavām kājām! Brokastis viesu nama virtuvītē un pošamies ārā. Šīs dienas plāns – uzkāpt Ukrainas augstākajā virsotnē Hoverla. Līdz bāzei no kuras jāsāk kāpiens – 50km.

Pirms tam vēl dodamies un tepat izmetam nelielu loku ar kājām līdz ūdenskritumam. Tur jāatrod arī Maijas slēpnis. Romāns mūs pavada, parāda, pa kuru taku piekļūt ūdenskritumam, telšu vietas pa brīvu un šķiramies saņemot sveicienus, kas jānogādā Maijai. Diemžēl telšu vietas izmantot nesanāks, jo jādodas šodien tālāk.

Romāns

Apavus nelielajai pastaigai vismaz es neesmu izvēlējies tos piemērotākos. Taciņa gar upes malu ar kāpumiem, kritumiem un dažādiem škēršļiem, bet manas pludmales čības tomēr tiek ar to galā. Ūdenskritums iespaidīgs. Šobrīd gan kā pie vasaras ūdens esot maz, bet tas netraucē mums to apjūsmot. Renāte ar Daci papļunčājas upē, kamēr mēs ar Riču bradājam pa stāvās ielejas nogāzi un krūmos cenšamies atrast slēpni. Klints siena un lieli koki nav labākie apstākļi GPS signāla precizitātei, taču pēc brītiņa jau arī slēpnis rokā. Atpakaļceļā iepozējam pie iespaidīga dzelzceļa tilta, Dace vietējā suvenīru tirdziņā tiek pie sava ceļojuma atribūta – krāsainas muguras somiņas un pasmaidām par vietējā mopēdista kreativitāti. Skūtera krēsla atzveltne – cūkas galva.

Ūdenskritums

Pelde

Tilts

Tur labāk neiet!

Cūkas galva

Pēc rīta pastaigas, kas beidzās tikai ap 11:00 lecam visi sudrabotajā rumakā un dodamies augstākās virsotnes virzienā. Stūrēšanu turpina Ričs. Ceļš nebūs tāls – 50km. Pa busa logiem ar atvērtām mutēm vērojam lieliskās ainavas. Lai tiktu uz virsotni ir jāsamaksā un tiek piefiksēti mūsu personas dati. Tie esot drošības pasākumi. Ar parka būdiņā strādājošo sievieti vienojamies, ka nakti pavadīsim teltīs parka teritorijā, kaut gan tas pēc likuma ir aizliegts. Bet kā mums gandrīz nedēļu vēlāk paziņoja policists – ja netraucējam citiem, tad varam pārkāpt likumu (tas par stāvēšanu zem zīmes). Tikai pēc šīm procedūrām tiek pacelts šlagbaums. Iepērkam vēl maizīti, aliņu vakaram un atsvaidzinošu saldējumu šim brīdim. Pēdējie 8km līdz bāzei jāveic pa ļoti sliktu, bedrainu un izskalotu grants ceļu kalnā augšup. Buss bedrēs šūpojas, paskriet ātri nevar. Par skriešanu vispār nevar būt ne runas. Čunčinam.

13:00 sākam kāpienu. Šeit ir bāzes vieta – viesnīca kā arī suvenīru būdiņas. Samaksājam vietējam sargam par busa pieskatīšanu, jo ‘tā ir jādara, jo Romāns tā teica’. Iedzinām tādā kā nojumē (garāžā bez durvīm). Laiciņš šodien fōōōrš! Silts. Dāmas izmetas peldkostīmos, mēs izriešam kailās krūtis un uz priekšu! Apģērbs piemērots pludmalei, bet kājās gan vairāk neviens neriskē atstāt pludmales čības. Pa ceļam jāatvēsinās mazajās tērcītēs un strautiņos, taisām daudz atpūtas pieturu. Nekādi lielie sportisti neesam – diezgan nogurdinoši. No bāzes, kurā ir viesnīca līdz virsotnei attālums ir 4km, kuros jātiek par 1km tuvāk saulītei. Virsotne Hoverla – 2061m virs jūras līmeņa. Kāpiens sākas biezā mežā, izejot no tā sākas tāds kā pamežs ar zemākiem kokiem un krūmiem, kas vēl augstāk pāriet kalnu pļavā. Izejot no biezā meža ar katru pārvarēto metru skats paliek arvien iespaidīgāks.

Sākam!

Pauze

Pļaviņa

Taciņa

Būs vēl jāpakāpj

Virsotni sasniedzam pēc 3 stundām. Iekožam, atpūšamies. Sajūtam arī beidzot vēsāku vējiņu. Kailās miesas jāpiesedz. Kamēr citi pasnauž, mums ar Riču jāatrod slēpnis. Arī to šeit noslēpusi latviešu Maija. Sākotnēji slēpnis bija paslēpts pie pašas virsotnes atzīmes, bet šajā vietā gandrīz vienmēr ir cilvēku (arī tagad virsotne bija pilna ar kāpējiem) un šādā vietā slēpnim nebija paveicies un bija kritis kāda neslēpņotāja rokās. Bet, dažas nedēļas pirms mūsu došanas uz Ukrainu slēpni jaunā vietā, nedaudz nostāk no liekām acīm, paslēpuši no jauna kāda kompānija no Čehijas. Jauna vieta, jaunas koordinātes, dodamies meklēt. GPS mūs ved uz virsotnes pretējo pusi. Tiklīdz pārvaram augstāko punktu, sajūtam cik spēcīgs vējš no tās puses pūš. Tikai 180m no virsotnes, bet mēs jau atrodamies stāvā, klinšainā nogāzē, pa kuru pārvietoties nav diez ko droši. Nonāku 15m no punkta, uz kuru mani ved GPS, bet vēl viens solis un es krīīīītu lejā. Ne šeit ne arī tur lejā neredzam nevienu soliņu, pie kura, kā sacīts aprakstā, būtu jābūt slēpnim. Secinām, ka dotās koordinātes ir aplamas. Atgriežamies un nolemjam pārmeklēt visus soliņus virsotnē. Bingo! Pirmais soliņš, kura tuvākā apkārtne tiek aplūkota ciešāk, ir īstais. Šī būs īstā vieta, kur atstāt no Latvijas atvestu ‘ceļotāju’ (mantiņu). Turpinājumā fotosesija pie atzīmes par augstākā punkta vietu un pēc stundas pavadīšanas virsotnē pošamies lejup.

Atpūšamies virsotnē

Diendusa

Nebijām aizdomājušies par Latvijas karogu

Lejup

Lejā tenterējam nu jau pa citu taku. Tā atsevišķos posmos ir krietni stāvāka un kāpšana pa to augšup būtu bijusi vēl grūtāka. Mēs ar Renāti paliekam iepakaļus, lai neatstātu vienatnē Veltu. Pārējie aizlēkšo pa akmeņiem lejup. Mēs turpinām lēnām un nesteidzīgi vēl tverot skaistos skatus, pilnu krūti elpojot lielisko kalnu gaisu. Dzirdam un saskatām tālumā ūdenskritumu kaskādi, gar kuru arī ejot takas. Romāns stāstīja, ka rīt tur vedīšot kādu tūristu grupiņu. Pārējos satiekam jau lejā mežā plunčājamies aukstā kalnu upītē. Noputējušās kājas un sviedri jānoskalo arī mums! Ūdens velnišķīgi vēss, bet atspirdzinošs.

😀

3 stundas augšup, 1 stunda virsotnē un 2 lejup. Atpakaļ bāzē esam 19:00. Cik visu dienu bija saulains, tik tagad paliek nelāgs. Sāk līņāt. Grūti iedomāties kādā būtu kāpšana, ja lietus būtu lijis kāpiena laikā. Neiespējamā misija! Kad lietus pierimst, vienojamies ar mašīnas pieskatītāju, ka paliekam tepat. Viņš atkal paprasa naudiņu, kura visticamāk tiks pārvērsta alkoholiskā degvielā, bet vismaz ierāda mums telšu vietas. Izskatās gan viņš tāds nedaudz satraukts un interesējas, cikos mēs rīt no rīta dosimies prom. Paunas jānes kādu gabaliņu, jo iebraukt tur nevar un aiz šlagbauma viņš mums neļauj braukt. Stāvvieta tur esot paredzēta tikai viesnīcas apmeklētājiem. Citi izvēlas iet paēst uz viesnīcu, mēs ar Renāti gatavojam pie telts. Gāzes plītiņa ir zelts! Drīz silts ēdiens gatavs. Pirms tam hardbass pavadījumā un ritmā tiek piepumpēti matrači. Kamēr ēdam pēkšņi sākas spēcīga krusa! Aņa, Mārtiņš un Velta nesas busa virzienā, bet kā noskaidrosim rīt no rīta, tad izlija līdz pēdējai vīlei. Mēs ķeram traukus līdzi un teltī iekšā, tur pabeidzam arī maltīti. Krusas ledus gabaliņi neprasot atļauju ienāk līdzi ar mums, jo ir nolēmuši paciemoties arī mūsu teltī saguļoties strīpiņā uz matrača. Dace ar Riču joprojām ēd hotelī. Drīz starp spēcīgā lietus troksni izdzirdam, ka uz nometni atgriezušies arī viņi. Daces bļāvieni: “Telts ir peļķē! Varde peld pie ieejas! Nes telti citur!” Saņēmām arī piedāvājumu pārcelt telti nedaudz sāņus, lai viņi tiktu sausākā vietā, bet iet ārā no telts tādā lietū nav vēlmes. Pēc tam jau izrādījās, ka tracis sacelts lielāks, nekā tā skāde. Iekšā viņu teltī viss sauss. Ričs gan vēl paspēj veikt meliorācijas darbus ar nelielu vadziņu atslogojot ieplaku no ūdens. Mums gan tik labi negāja. Kaut gan bijām telti uzcēluši uz nosacīta pauguriņa un gluži peļķē negulējām, tomēr no spēcīgā lietus ūdens pie ieejas sūcās uz matrača un guļammaisiem. Telts stūrī izveidojās neliela peļķe. Labi vismaz, ka neizlijām. Gulējām trijatā. Pa vidu mums – Renātes ģitāra, kuru glābām no mitruma. Nodomi par nelielu muzikālu vakaru bija jauki, diemžēl lietus un krusa tos izjauca. Aizmiegam jau ap 22:00. Līst visu nakti.

Šīs dienas maršruts:

Ukraina 2011. 2.diena

19. jūlijs
Mostamies 9:30 un pļavā netālu ganoties mūs sagaida zirgi. Naktī esot tepat šurpu turpu vilciens braucis, bet es gulēju pārāk saldā miegā, lai tāds sīkums mani traucētu. Pičiņu pačiņu kājiņām un mutītei rīta rasā, tad brokastis un drīz jau ceļā. Šodien jāsāk baudīt tas, ko mums piedāvā hoholu zeme. Dienas plāns sekojošs – jāapskata Ļvova un līdz vakaram jātiek līdz Jaremčei. Kopā apmēram 300km. Pie stūres sēžas Ričs.

Labrīt Ukraina!

Pa ceļam uz Ļvovu konstatējam, ka ne visos benzīntankos ir tualetes un dažos tās ir sausās. Ļvovā ierodamies 11:30. Ķīnietis suflēdams, kuros virzienos jādodas katrā kārtējā krustojumā aizved mūs līdz centram. Dodamies ielās. Centrā, bijušajā tirgus laukumā esot jābūt slēpnim. Sekojot maigajam GPS signālam nokļūstam pie soliņa lauvas izskatā, bet slēpni neatrodam.

Te vajadzētu būt, bet nav!

Laizīdamies noejam gar saldējuma tirgotāju, kas to iepilda glāzītēs no diezgan arhaiska paskata aparāta. Meklējam, kur samainīt naudu, lai tiktu pie saldējuma. Vienu apēd un esi pilns, turklāt no iekšpuses sāc sasalt. Tiek apbrīnots arī gāzūdens aparāts, uz kura ievēroju poļu Ultras Slask stikeri. Ūdeni no graņonkas gan neoprovējam.

Ričs, Dace un saldējums

Gāzūdens aparāts

Klīstam pa ieliņām. Apskatam kādu katedrāli un pabrucinamies gar pieminekli pie tās, kur varēja aizvērt acis un arī ievēlēties kaut ko. Lai piepildās! Uz vienas mazas ielas pamanu ‘ķieģeli’ ar vietējās komandas Karpati Lviv kā arī Kijevas Dynamo uzlīmēm un tagad to izdaiļo arī Mītavas Patriotu stikeris.

Mītavas Patrioti Ļvovā

Staigājot pa mazajām ieliņām ieklīstam armēņu baznīcā. Uz grīdas paklāji, uz sienām gleznojumi, uz griestiem gleznots zodiaks. Neierasti. Tāda baznīca līdz šim vēl nebija redzēta. Ieklīstam suvenīru tirdziņā, kur uzreiz tiekam pie dažiem suvenīriem un pa ceļam pasmaidām par bāra nosaukumu ‘Mons Pivs’.

Armēņu bacnīca

Mons Pivs

Rodas nepieciešamība pēc interneta, lai precizētu detaļas par mūsu ierašanos pēc piecām dienām Krimā pie Katjas no kaučsērfinga, kur mums būs gan vieta, kur palikt, gan pirtiņa. Makdonalda vai-fai negrib mūs aplaimot ar internetu, tādēļ vietējā informācijas centrā noskaidrojam tuvākās interneta kafejnīcas atrašanos vietu. Pa ceļam vēl apskatām operu, tās laukumu un strūklaku, vēl dažus monumentus.

Opera

Pēc interneta ‘desmitminūtēm’ visiem septiņiem pēkšķi vēderi paziņo, ka vajag tos uzpildīt. Garām ejot atrodam ēdnīcas tipa āra ieskrietuvi, kurā tad arī iestiprināmies. Cenas ļoti patīkamas. Kas tikai nebija uz mūsu galda. Pelmeņi, kāpostu tīteņi, borščs, biezpiena plāceņi, alus… Ņam, ņam!

Pusdienas

Pēc 16:00 ar pieēstiem vēderiem esam gatavi tālākam ceļam uz kalniem, bet vēl pirms tam vajag uzpildīt bāku un papildināt ūdens u.c. barības krājumus kādā lielveikalā. Tik lielam veikalam garām pabraukt nav iespējams. Tur viss tik lēts, viss tik lēts, ka nezinām, ko grābt un ko ķert. Benzīntankā pielejam pilnu bāku ar dīzeli pa 0.60Ls/litrā (jē, jē, jē) un nopērkam grāmatiņu, kurā aprakstīts kā jāuzvedas, ja iznāk kontakts ar formās tērptajiem vīriem, kas rokās mēdz turēt melnbalti svītrotu zizli. Interesanti, ka sodu par ātruma pārsniegšanu var uzlikt tikai, ja pārkāpj ātrumu vairāk nekā par 20km/h nekā atļauts. Apdzīvotās vietās ātruma ierobežojums ir 60km/h, tātad nesodīts tu vari pilsētā braukt ar 80km/h. To bieži arī turpmāk izmantojam. Otrā mācība – ja tiek izrakstīts protokols, tad obligāti jāraksta, ka tam nepiekrītu. Uz šādiem protokoliem vietējiem ceļu miličiem ir jāraksta ļoti gari savi paskaidrojumi un parasti tālāk par miliča žiguli tavs protokols nenokļūst. Trešā mācība – kritiskā situācijā izturēties neuzvilkti un mierīgi tēlojot, ka neko nesaproti un visu laiku atbildot: “Ja vas ņesaabražaju!” Ar šo frāzi varot tikt vaļā no visām likstām. Grāmatiņa ļoti interesanta un gandrīz katrs apgalvojums pamatots ar konkrētu likuma punktu, kurā tas ir atrunāts. Derētu tādu uztaisīt arī Latvijā.

Uz redzēšanos Ļvova!

Pa ceļam tiek apzināti apskates objekti un slēpņi. Tiek izvēlēta bijusī raķešu bāze un viens slēpnis. Biju izpētījis, ka raķešu bāze ir identiskai tai, kāda ir Elejā. R-12 ar 4 raķešu šahtām. Pēc bildēm internetā izskatījās, ka nav tik izdemolēta un izzagta kā Latvijā. Ceļa gals, kurā jānogriežas mūs apbēdina – dubļu jūra. 1.5km ar kājām doties mežā nav vēlmes. Dodamies tālāk. Iebraucam pilsētā ar nosaukumu Kaluša, lai mēģinātu atrast slēpni. Vilšanās arī šeit – maza kapelliņa ar komposta kaudzi aiz tās. Slēpnis rokās nenāk. Pa krūmiem un kompostu bradāt negribas. Turpinām ceļu. Vēl kāda maza apstāšanas pie kalnu upītes un tad jau sāk satumst un Jaremčē iebraucam pilnīgā tumsā.

Atsvaidzinoša upīte

Pirms braukšanas biju sazinājies ar lielu Karpatu speciālisti – Maiju, kas deva mums ļoti noderīgu un izpalīdzīgu informāciju. Viens no norādījumiem bija par lētām naktsmājām Jaremčē. Mums esot jāuzmeklē Romāns un viņa viesu māja un jāsaka, ka viņu mums ieteica Maija no Latvijas. Tā mēs tikšot pie atlaidēm. Pēc 22:00 iebraucām Jarmečē. Nezinu kāpēc, bet es neesmu pierakstījis Romāna adresi, toties man ir ģeogrāfiskās koordinātes. Uzbraucam pa stāvām ieliņām kalnā un nonākam kādā strupceļā. Te jābūt! Sākam taujāt, bet apkārt tikai tūristi, kas nespēj palīdzēt. Pēc pāris minūtēm uzrodas sieviete, kas runā tikai ukrainiski un viņa zinot divus Romānus.  Viens no Romāniem tiek sazvanīts un vēl pēc dažām minūtēm viņš ir klāt. Kā izrādās, tad īstais! Iekārtojāmies istabiņās par patīkamu cenu (40 grivņas = 2.40Ls no cilvēka par nakti), pasēdējām vēl kādu brītiņu zem zvaigznēm, pamalkojām 5 zvaigžņu konjaku no lielā lētā veikala, uzkodām Rīgas šprotes un spriedām kāds skats varētu pavērties rīt no rīta un ko no mums šobrīd slēpj tumsa savā aizsegā.

Dienas maršruts:

Ukraina 2011. 1.diena

18. jūlijs
Mārtiņam ar Aņu jāstartē no Rīgas un 6:00 no rīta jābūt Jelgavā, lai uzņemtu visu pārējo komandu sudrabotajā kumeļā. Kā jau vienmēr – kavēšanās. No Jelgavas izbraucam vēlāk nekā plānots – pēc 7:00 un 8:00 sasniedzam Lietuvas robežu. Ar dievu bedru zeme! Buss ir liels, tajā ir daudz vietas un ļoti ērti. Var stāvēt kājās un galva nesasniedz griestus. Šīs dienas plāns – tik pāri Polijas – Ukrainas robežai. Priekšā 900km. Dators un zilā zoba GPS atsakās sadarboties. Uz kādu brīdi man izdodas tos pierunāt sadarboties, bet tad atkal viss. Nolemjam zilā zoba GPS mest somā un laptopu izmntot tikai kartes pārskatīšanai un apskates objektu koordinātu nolasīšanai. Apskates objektu koordinātes vadīsim ķīnietī, lai tad viņš arī stāsta kā piebraukt katram objektam klāt. Lietuvā un Polijā neko neskātam, jo tomēr garš ceļš priekšā.

Pa ceļam ķīnietis izdomā izvest mūs nelielā ekskursijā pa Kauņu. Mums nekas nav pretī, bet drīz jau atkal esam atpakaļ uz pareizā ceļa. Esam pierunājuši arī, lai ķīnietis busa audiosistēmā atskaņo mums vēlamo muzikālo pavadījumu. Jautri ripinam Polijas virzienā.

13:00 iebraucam pirmajā Polijas pilsētā – Suvalki un es nomainu Mārtiņu pie sudrabotā kumeļa stūres. Pēc pāris luksaforiem un krustojumiem esmu apradis ar sajūgu un bremzēm. Patīkami un ļoti viegli braukt. Pirms 16:00 iedegas degvielas lampiņa un nākas stāties pirmajā iespējamā vietā, lai papildinātu degvielas tilpumu bākā. Dīzelis Polijā maksā dārgāk nekā pie mums – apaļu latu litrā. Toties varam smīnēt ūsās zinot, cik par smirdīgo šļuru turpmākās divas nedēļas maksāsim Ukrainā.

17:30 nolemjam apstāties, uzsildīt ūdeni un iestiprināties ar kaut ko siltu. Iegriežam kādā nelielā meža ceļā. Vieta nav izvēlēta nejauši, jo te pat blakus ir slēpnis, kuru atrodam kamēr silst ūdens.

Slēpnis piemiņas vietā

Konteiners

Kustība uz priekšu nenotiek tik ātri kā ieplānots turklāt uzreiz aiz Ļubļanas, kuru sasniedzam līdz ar saulrietu ap 22:00, ir iespaidīgi ceļu remonta darbi. Satiksmei slēgtas divas no 4 joslām un kustība lēna. Kārtējā tualetes/pīpauzes pieturā iemūžinam saulrietu.

Saulriets

Robežu (Hrebenne) sasniedzam tieši pusnaktī un priekšā gara auto rinda. Izbaudām nepatīkamus mirkļus redzot, kā priekšā tiek tirgotas vietas un mašīnas mums vienkārši pabrauc garām ieņemot rindu pirms mums. Pievienojamies citiem neapmierinātajiem un taurējam vienā korī. Pat apkārt nepārtraukti rotējošā kārtības sargu mašīnā nespēj ieviest kārtību šajā bardakā… Vēl daži pārpratumi ar robežsargiem, jo vieni konsekventi runā poļu valodā un otri ukraiņu. Diemžēl neviens no mums nepārvalda nevienu no tām. Riča pases 5 mēnešu derīguma problēma abu valstu robežsargi neuzskata par problēmu. Aizķeršanās pie ukraiņiem sanāk ar Daces pasi, kuras magnētisko lenti nekādi negrib nolasīt robežsarga aparāts. Viņš gan spītīgi to cenšas izdarīt atkārtojot procesu vismaz ašpadsmit reizes. Beigās met slinkumu malā un ievada datus manuāli. Esam visi tikuši pāri. Ieripojam Ukrainā 4:00 (Sveikas bedres!) un nogriežamies kādā sānu ceļā, kur pļaviņā uzslejam teltis, lai dotos pie miera. Mārtiņš ar Aņu par savu telti ceļojumā izvēlējušies busu. Demontē divus vidējos beņķus un uz grīdas pietiek vietas lielajam matracim. Ar labunakti!

Dienas maršruts:

Ukraina 2011. Ievads

Ievads
Šīs vasaras atvaļinājumu tika nolemts pavadīt Ukrainā. Kāpēc Ukraina? Ideja pieder Dacei – mūsu ceļabiedru kompānijas visuvarenajam Dievam. Šajā gadījumā Dievs gan neattaisno savu visuvarenumu, jo ir špikojis savu ideju no kolēģiem. Ideja tika aktīvi pārcilāta jau ziemā pie dažādu dzērienu traukiem un ja nemaldos, tad pat ātrāk – jau iepriekšējā vasarā. Galvenais plāns – jātiek pie busa un jārullē. Tiek norunāts laiks – pēdējās divas jūlija nedēļas, vienojamies par aptuveno maršrutu (Karpati – Odesa – loks pa Krimu – Kijeva) un brauciena konceptu: pēc iespējas lētāk – ar nakšņošanām teltīs un sauso paiku. Kodols ir – es un Renāte, Ričs un Dace, bet izmaksu īsināšanai vajag papildspēkus. Līdz pēdējam brīdim nav skaidrības ne par galējo braucēju sastāvu, ne busu…

Divas nedēļas pirms plānotās izbraukšanas rezervētais deviņvietīgais buss ar šoferi pavēsta mums prieka vēsti pasakot, ka nevarēs mums palīdzēt. Šajā brīdī braucēju sastāvs jau bija noskaidrots. Jau iepriekš minētā mūsu četru cilvēku kompānija, divi mani studiju laika biedri – Mārtiņš un Aņa, drauga mamma – Velta un šoferis, kuru plānojām ceļā pie stūres arī vajadzības gadījumā atpūtināt. Viena vieta brīva – ērtības labad lai, kāds var pačučēt. Komforta prasības uzvarēja attiecībā pret pārdesmit latu ietaupījumu, ko būtu ieguvuši ņemot vēl vienu ceļa biedru. Par laimi busa problēmu izdevās divu dienu laikā atrisināt un Mārtiņš sarunāja mums citu busiņu, kurš solījās būt gan lielāks, gan ērtāks. Vēl lielāks prieks ērtuma gribētājiem. Šofera nebūs un būs jāstūrē pašiem un kopā divas vietas brīvas.

Vēl atklājas divas problēmas ar ceļabiedru Riču un vienu dienu uz jautājuma zīmes ir pat viņa piedalīšanās braucienā. Pirmā: Ričam jāstājas augstākajā mācību iestādē un skola dod mājienu, ka bez viņa fiziskas klātbūtnes tas nav iespējams. Problēma tiek atrisināta ar notāra palīdzību un Riča māmiņa tiek pie pilnvaras, kas ļauj to darīt viņa vietā. Otrā: Riča pase ir derīga 5 mēnešus un dažos avotos ir lasīts, ka pasei pirms došanās ārpus valsts ir jābūt vismaz ar 6 mēnešu derīguma termiņu. To atklājam piektdienas vakarā un jāizbrauc ir pirmdien no rīta. Nekādu cerību tikt pie jaunas pases. Nolemjam – kā būs, tā būs. Domāsim uz robežas!

Vēl pēdējo nedēļu laikā tiek aktīvi meklēti potenciālie apskates objekti, piefiksētas to koordinātes, tecināta siekala pie to bildēm internetā, lasīti slēpņu apraksti, sagatavots laptops. Viss kā pa diegu. Zilā zoba GPS sajūgts ar laptopu un rāda mūsu atrašanās vietu kartē uz datora ekrāna, sabakstīti kartē arī visi apskates objekti un slēpņi. GPS gan sākumā nedaudz niķojas un negrib sadarboties ar datoru, bet arī šo problēmu novēršam. Ir labi zināt savu atrašanās vietu un pārlūkot kartes datora ekrānā, bet būtu labi, ja kāds mums arī suflētu, kur braukt krustojumā. Visi mēģinājumi sarunāt kādu TomTomu beidzas ar neveiksmi un pašā pēdējā brīdī Mārtiņš iegādājas ķīniešu ražotu TomTomveidīgu ierīci, kas māk gan mūziku spēlēt, gan pastāstīt, uz kuru pusi braukt krustojumā.

Vēl viena problēma atrisinās pati no sevis, kad nedēļā pirms izbraukšanas Ričs Dacei dzimšanas dienā uzdāvina portatīvo gāzes plītiņu. Papildinām dāvanu vēl ar gāzes baloniņiem no savas puses un nu tik silti roltoni varēs rūkdami slīdēt pa barības vadu uz leju. Kā vēlāk izrādīsies, tad bez abiem iepriekš minētājiem pēdējā brīža aparātiem (ķīniešu TomTomu un gāzes plītiņu) mūsu brauciens būtu diezgan pasmags. Svētdienā pirms izbraukšanas tiek iepirki roltoni un cita kaķu barība, ko grauzt, sakrāmētas kaudzē mantas, lai rīt – pirmdienā no rīta dotos ceļā. Vēl pirms miega Mārtiņš padod ziņu, ka izņēmis divus beņķus un uzreiz aiz šofera ielicis galdu. Katram pa sēdvietai un daudz brīvas vietas.

Turpmākajos aprakstos par katru dienu, lai atsvaidzinātu atmiņā notikumus un dažādas detaļas, tiks izmantotas Renātes piezīmes no pelēkā blociņa, kas rakstītas angļu valodā. Angļu? Jā, angļu! Neliels praktiskais treniņš, pēc ziemā pabeigtajiem angļu valodas kursiem. Lai labi lasās!

Terve!

Terve [sveiki – somu val.] visi murmuļi, kas lasa. Izdomāju, ka arī es varētu pievērsties elektronisko klabinātāju varzai. Pirmā rakstu sērija būs par 2 nedēļu pieredzēto un apskatīto Ukrainā šā gada jūlija pēdējās divās nedēļās. Kas sekos tālāk? Nezinu! Turiet roku uz pulsa.

Pirmā bilde intrigai no gaidāmās rakstu sērijas par Ukrainu.