18. jūlijs
Mārtiņam ar Aņu jāstartē no Rīgas un 6:00 no rīta jābūt Jelgavā, lai uzņemtu visu pārējo komandu sudrabotajā kumeļā. Kā jau vienmēr – kavēšanās. No Jelgavas izbraucam vēlāk nekā plānots – pēc 7:00 un 8:00 sasniedzam Lietuvas robežu. Ar dievu bedru zeme! Buss ir liels, tajā ir daudz vietas un ļoti ērti. Var stāvēt kājās un galva nesasniedz griestus. Šīs dienas plāns – tik pāri Polijas – Ukrainas robežai. Priekšā 900km. Dators un zilā zoba GPS atsakās sadarboties. Uz kādu brīdi man izdodas tos pierunāt sadarboties, bet tad atkal viss. Nolemjam zilā zoba GPS mest somā un laptopu izmntot tikai kartes pārskatīšanai un apskates objektu koordinātu nolasīšanai. Apskates objektu koordinātes vadīsim ķīnietī, lai tad viņš arī stāsta kā piebraukt katram objektam klāt. Lietuvā un Polijā neko neskātam, jo tomēr garš ceļš priekšā.
Pa ceļam ķīnietis izdomā izvest mūs nelielā ekskursijā pa Kauņu. Mums nekas nav pretī, bet drīz jau atkal esam atpakaļ uz pareizā ceļa. Esam pierunājuši arī, lai ķīnietis busa audiosistēmā atskaņo mums vēlamo muzikālo pavadījumu. Jautri ripinam Polijas virzienā.
13:00 iebraucam pirmajā Polijas pilsētā – Suvalki un es nomainu Mārtiņu pie sudrabotā kumeļa stūres. Pēc pāris luksaforiem un krustojumiem esmu apradis ar sajūgu un bremzēm. Patīkami un ļoti viegli braukt. Pirms 16:00 iedegas degvielas lampiņa un nākas stāties pirmajā iespējamā vietā, lai papildinātu degvielas tilpumu bākā. Dīzelis Polijā maksā dārgāk nekā pie mums – apaļu latu litrā. Toties varam smīnēt ūsās zinot, cik par smirdīgo šļuru turpmākās divas nedēļas maksāsim Ukrainā.
17:30 nolemjam apstāties, uzsildīt ūdeni un iestiprināties ar kaut ko siltu. Iegriežam kādā nelielā meža ceļā. Vieta nav izvēlēta nejauši, jo te pat blakus ir slēpnis, kuru atrodam kamēr silst ūdens.
Slēpnis piemiņas vietā
Konteiners
Kustība uz priekšu nenotiek tik ātri kā ieplānots turklāt uzreiz aiz Ļubļanas, kuru sasniedzam līdz ar saulrietu ap 22:00, ir iespaidīgi ceļu remonta darbi. Satiksmei slēgtas divas no 4 joslām un kustība lēna. Kārtējā tualetes/pīpauzes pieturā iemūžinam saulrietu.
Saulriets
Robežu (Hrebenne) sasniedzam tieši pusnaktī un priekšā gara auto rinda. Izbaudām nepatīkamus mirkļus redzot, kā priekšā tiek tirgotas vietas un mašīnas mums vienkārši pabrauc garām ieņemot rindu pirms mums. Pievienojamies citiem neapmierinātajiem un taurējam vienā korī. Pat apkārt nepārtraukti rotējošā kārtības sargu mašīnā nespēj ieviest kārtību šajā bardakā… Vēl daži pārpratumi ar robežsargiem, jo vieni konsekventi runā poļu valodā un otri ukraiņu. Diemžēl neviens no mums nepārvalda nevienu no tām. Riča pases 5 mēnešu derīguma problēma abu valstu robežsargi neuzskata par problēmu. Aizķeršanās pie ukraiņiem sanāk ar Daces pasi, kuras magnētisko lenti nekādi negrib nolasīt robežsarga aparāts. Viņš gan spītīgi to cenšas izdarīt atkārtojot procesu vismaz ašpadsmit reizes. Beigās met slinkumu malā un ievada datus manuāli. Esam visi tikuši pāri. Ieripojam Ukrainā 4:00 (Sveikas bedres!) un nogriežamies kādā sānu ceļā, kur pļaviņā uzslejam teltis, lai dotos pie miera. Mārtiņš ar Aņu par savu telti ceļojumā izvēlējušies busu. Demontē divus vidējos beņķus un uz grīdas pietiek vietas lielajam matracim. Ar labunakti!
Dienas maršruts:
sominens 