20. jūlijs
Mostamies īsi pēc 8:00. Ātri aukstā dušiņā (brrrrrr!). Skats no istabiņas balkona otrajā stāvā uz ieleju ir lielisks. Ēku jumti ielejā pie tavām kājām! Brokastis viesu nama virtuvītē un pošamies ārā. Šīs dienas plāns – uzkāpt Ukrainas augstākajā virsotnē Hoverla. Līdz bāzei no kuras jāsāk kāpiens – 50km.
Pirms tam vēl dodamies un tepat izmetam nelielu loku ar kājām līdz ūdenskritumam. Tur jāatrod arī Maijas slēpnis. Romāns mūs pavada, parāda, pa kuru taku piekļūt ūdenskritumam, telšu vietas pa brīvu un šķiramies saņemot sveicienus, kas jānogādā Maijai. Diemžēl telšu vietas izmantot nesanāks, jo jādodas šodien tālāk.
Romāns
Apavus nelielajai pastaigai vismaz es neesmu izvēlējies tos piemērotākos. Taciņa gar upes malu ar kāpumiem, kritumiem un dažādiem škēršļiem, bet manas pludmales čības tomēr tiek ar to galā. Ūdenskritums iespaidīgs. Šobrīd gan kā pie vasaras ūdens esot maz, bet tas netraucē mums to apjūsmot. Renāte ar Daci papļunčājas upē, kamēr mēs ar Riču bradājam pa stāvās ielejas nogāzi un krūmos cenšamies atrast slēpni. Klints siena un lieli koki nav labākie apstākļi GPS signāla precizitātei, taču pēc brītiņa jau arī slēpnis rokā. Atpakaļceļā iepozējam pie iespaidīga dzelzceļa tilta, Dace vietējā suvenīru tirdziņā tiek pie sava ceļojuma atribūta – krāsainas muguras somiņas un pasmaidām par vietējā mopēdista kreativitāti. Skūtera krēsla atzveltne – cūkas galva.
Ūdenskritums
Pelde
Tilts
Tur labāk neiet!
Cūkas galva
Pēc rīta pastaigas, kas beidzās tikai ap 11:00 lecam visi sudrabotajā rumakā un dodamies augstākās virsotnes virzienā. Stūrēšanu turpina Ričs. Ceļš nebūs tāls – 50km. Pa busa logiem ar atvērtām mutēm vērojam lieliskās ainavas. Lai tiktu uz virsotni ir jāsamaksā un tiek piefiksēti mūsu personas dati. Tie esot drošības pasākumi. Ar parka būdiņā strādājošo sievieti vienojamies, ka nakti pavadīsim teltīs parka teritorijā, kaut gan tas pēc likuma ir aizliegts. Bet kā mums gandrīz nedēļu vēlāk paziņoja policists – ja netraucējam citiem, tad varam pārkāpt likumu (tas par stāvēšanu zem zīmes). Tikai pēc šīm procedūrām tiek pacelts šlagbaums. Iepērkam vēl maizīti, aliņu vakaram un atsvaidzinošu saldējumu šim brīdim. Pēdējie 8km līdz bāzei jāveic pa ļoti sliktu, bedrainu un izskalotu grants ceļu kalnā augšup. Buss bedrēs šūpojas, paskriet ātri nevar. Par skriešanu vispār nevar būt ne runas. Čunčinam.
13:00 sākam kāpienu. Šeit ir bāzes vieta – viesnīca kā arī suvenīru būdiņas. Samaksājam vietējam sargam par busa pieskatīšanu, jo ‘tā ir jādara, jo Romāns tā teica’. Iedzinām tādā kā nojumē (garāžā bez durvīm). Laiciņš šodien fōōōrš! Silts. Dāmas izmetas peldkostīmos, mēs izriešam kailās krūtis un uz priekšu! Apģērbs piemērots pludmalei, bet kājās gan vairāk neviens neriskē atstāt pludmales čības. Pa ceļam jāatvēsinās mazajās tērcītēs un strautiņos, taisām daudz atpūtas pieturu. Nekādi lielie sportisti neesam – diezgan nogurdinoši. No bāzes, kurā ir viesnīca līdz virsotnei attālums ir 4km, kuros jātiek par 1km tuvāk saulītei. Virsotne Hoverla – 2061m virs jūras līmeņa. Kāpiens sākas biezā mežā, izejot no tā sākas tāds kā pamežs ar zemākiem kokiem un krūmiem, kas vēl augstāk pāriet kalnu pļavā. Izejot no biezā meža ar katru pārvarēto metru skats paliek arvien iespaidīgāks.
Sākam!
Pauze
Pļaviņa
Taciņa
Būs vēl jāpakāpj
Virsotni sasniedzam pēc 3 stundām. Iekožam, atpūšamies. Sajūtam arī beidzot vēsāku vējiņu. Kailās miesas jāpiesedz. Kamēr citi pasnauž, mums ar Riču jāatrod slēpnis. Arī to šeit noslēpusi latviešu Maija. Sākotnēji slēpnis bija paslēpts pie pašas virsotnes atzīmes, bet šajā vietā gandrīz vienmēr ir cilvēku (arī tagad virsotne bija pilna ar kāpējiem) un šādā vietā slēpnim nebija paveicies un bija kritis kāda neslēpņotāja rokās. Bet, dažas nedēļas pirms mūsu došanas uz Ukrainu slēpni jaunā vietā, nedaudz nostāk no liekām acīm, paslēpuši no jauna kāda kompānija no Čehijas. Jauna vieta, jaunas koordinātes, dodamies meklēt. GPS mūs ved uz virsotnes pretējo pusi. Tiklīdz pārvaram augstāko punktu, sajūtam cik spēcīgs vējš no tās puses pūš. Tikai 180m no virsotnes, bet mēs jau atrodamies stāvā, klinšainā nogāzē, pa kuru pārvietoties nav diez ko droši. Nonāku 15m no punkta, uz kuru mani ved GPS, bet vēl viens solis un es krīīīītu lejā. Ne šeit ne arī tur lejā neredzam nevienu soliņu, pie kura, kā sacīts aprakstā, būtu jābūt slēpnim. Secinām, ka dotās koordinātes ir aplamas. Atgriežamies un nolemjam pārmeklēt visus soliņus virsotnē. Bingo! Pirmais soliņš, kura tuvākā apkārtne tiek aplūkota ciešāk, ir īstais. Šī būs īstā vieta, kur atstāt no Latvijas atvestu ‘ceļotāju’ (mantiņu). Turpinājumā fotosesija pie atzīmes par augstākā punkta vietu un pēc stundas pavadīšanas virsotnē pošamies lejup.
Atpūšamies virsotnē
Diendusa
Nebijām aizdomājušies par Latvijas karogu
Lejup
Lejā tenterējam nu jau pa citu taku. Tā atsevišķos posmos ir krietni stāvāka un kāpšana pa to augšup būtu bijusi vēl grūtāka. Mēs ar Renāti paliekam iepakaļus, lai neatstātu vienatnē Veltu. Pārējie aizlēkšo pa akmeņiem lejup. Mēs turpinām lēnām un nesteidzīgi vēl tverot skaistos skatus, pilnu krūti elpojot lielisko kalnu gaisu. Dzirdam un saskatām tālumā ūdenskritumu kaskādi, gar kuru arī ejot takas. Romāns stāstīja, ka rīt tur vedīšot kādu tūristu grupiņu. Pārējos satiekam jau lejā mežā plunčājamies aukstā kalnu upītē. Noputējušās kājas un sviedri jānoskalo arī mums! Ūdens velnišķīgi vēss, bet atspirdzinošs.
😀
3 stundas augšup, 1 stunda virsotnē un 2 lejup. Atpakaļ bāzē esam 19:00. Cik visu dienu bija saulains, tik tagad paliek nelāgs. Sāk līņāt. Grūti iedomāties kādā būtu kāpšana, ja lietus būtu lijis kāpiena laikā. Neiespējamā misija! Kad lietus pierimst, vienojamies ar mašīnas pieskatītāju, ka paliekam tepat. Viņš atkal paprasa naudiņu, kura visticamāk tiks pārvērsta alkoholiskā degvielā, bet vismaz ierāda mums telšu vietas. Izskatās gan viņš tāds nedaudz satraukts un interesējas, cikos mēs rīt no rīta dosimies prom. Paunas jānes kādu gabaliņu, jo iebraukt tur nevar un aiz šlagbauma viņš mums neļauj braukt. Stāvvieta tur esot paredzēta tikai viesnīcas apmeklētājiem. Citi izvēlas iet paēst uz viesnīcu, mēs ar Renāti gatavojam pie telts. Gāzes plītiņa ir zelts! Drīz silts ēdiens gatavs. Pirms tam hardbass pavadījumā un ritmā tiek piepumpēti matrači. Kamēr ēdam pēkšņi sākas spēcīga krusa! Aņa, Mārtiņš un Velta nesas busa virzienā, bet kā noskaidrosim rīt no rīta, tad izlija līdz pēdējai vīlei. Mēs ķeram traukus līdzi un teltī iekšā, tur pabeidzam arī maltīti. Krusas ledus gabaliņi neprasot atļauju ienāk līdzi ar mums, jo ir nolēmuši paciemoties arī mūsu teltī saguļoties strīpiņā uz matrača. Dace ar Riču joprojām ēd hotelī. Drīz starp spēcīgā lietus troksni izdzirdam, ka uz nometni atgriezušies arī viņi. Daces bļāvieni: “Telts ir peļķē! Varde peld pie ieejas! Nes telti citur!” Saņēmām arī piedāvājumu pārcelt telti nedaudz sāņus, lai viņi tiktu sausākā vietā, bet iet ārā no telts tādā lietū nav vēlmes. Pēc tam jau izrādījās, ka tracis sacelts lielāks, nekā tā skāde. Iekšā viņu teltī viss sauss. Ričs gan vēl paspēj veikt meliorācijas darbus ar nelielu vadziņu atslogojot ieplaku no ūdens. Mums gan tik labi negāja. Kaut gan bijām telti uzcēluši uz nosacīta pauguriņa un gluži peļķē negulējām, tomēr no spēcīgā lietus ūdens pie ieejas sūcās uz matrača un guļammaisiem. Telts stūrī izveidojās neliela peļķe. Labi vismaz, ka neizlijām. Gulējām trijatā. Pa vidu mums – Renātes ģitāra, kuru glābām no mitruma. Nodomi par nelielu muzikālu vakaru bija jauki, diemžēl lietus un krusa tos izjauca. Aizmiegam jau ap 22:00. Līst visu nakti.
Šīs dienas maršruts:
sominens 