19. jūlijs
Mostamies 9:30 un pļavā netālu ganoties mūs sagaida zirgi. Naktī esot tepat šurpu turpu vilciens braucis, bet es gulēju pārāk saldā miegā, lai tāds sīkums mani traucētu. Pičiņu pačiņu kājiņām un mutītei rīta rasā, tad brokastis un drīz jau ceļā. Šodien jāsāk baudīt tas, ko mums piedāvā hoholu zeme. Dienas plāns sekojošs – jāapskata Ļvova un līdz vakaram jātiek līdz Jaremčei. Kopā apmēram 300km. Pie stūres sēžas Ričs.
Labrīt Ukraina!
Pa ceļam uz Ļvovu konstatējam, ka ne visos benzīntankos ir tualetes un dažos tās ir sausās. Ļvovā ierodamies 11:30. Ķīnietis suflēdams, kuros virzienos jādodas katrā kārtējā krustojumā aizved mūs līdz centram. Dodamies ielās. Centrā, bijušajā tirgus laukumā esot jābūt slēpnim. Sekojot maigajam GPS signālam nokļūstam pie soliņa lauvas izskatā, bet slēpni neatrodam.
Te vajadzētu būt, bet nav!
Laizīdamies noejam gar saldējuma tirgotāju, kas to iepilda glāzītēs no diezgan arhaiska paskata aparāta. Meklējam, kur samainīt naudu, lai tiktu pie saldējuma. Vienu apēd un esi pilns, turklāt no iekšpuses sāc sasalt. Tiek apbrīnots arī gāzūdens aparāts, uz kura ievēroju poļu Ultras Slask stikeri. Ūdeni no graņonkas gan neoprovējam.
Ričs, Dace un saldējums
Gāzūdens aparāts
Klīstam pa ieliņām. Apskatam kādu katedrāli un pabrucinamies gar pieminekli pie tās, kur varēja aizvērt acis un arī ievēlēties kaut ko. Lai piepildās! Uz vienas mazas ielas pamanu ‘ķieģeli’ ar vietējās komandas Karpati Lviv kā arī Kijevas Dynamo uzlīmēm un tagad to izdaiļo arī Mītavas Patriotu stikeris.
Mītavas Patrioti Ļvovā
Staigājot pa mazajām ieliņām ieklīstam armēņu baznīcā. Uz grīdas paklāji, uz sienām gleznojumi, uz griestiem gleznots zodiaks. Neierasti. Tāda baznīca līdz šim vēl nebija redzēta. Ieklīstam suvenīru tirdziņā, kur uzreiz tiekam pie dažiem suvenīriem un pa ceļam pasmaidām par bāra nosaukumu ‘Mons Pivs’.
Armēņu bacnīca
Mons Pivs
Rodas nepieciešamība pēc interneta, lai precizētu detaļas par mūsu ierašanos pēc piecām dienām Krimā pie Katjas no kaučsērfinga, kur mums būs gan vieta, kur palikt, gan pirtiņa. Makdonalda vai-fai negrib mūs aplaimot ar internetu, tādēļ vietējā informācijas centrā noskaidrojam tuvākās interneta kafejnīcas atrašanos vietu. Pa ceļam vēl apskatām operu, tās laukumu un strūklaku, vēl dažus monumentus.
Opera
Pēc interneta ‘desmitminūtēm’ visiem septiņiem pēkšķi vēderi paziņo, ka vajag tos uzpildīt. Garām ejot atrodam ēdnīcas tipa āra ieskrietuvi, kurā tad arī iestiprināmies. Cenas ļoti patīkamas. Kas tikai nebija uz mūsu galda. Pelmeņi, kāpostu tīteņi, borščs, biezpiena plāceņi, alus… Ņam, ņam!
Pusdienas
Pēc 16:00 ar pieēstiem vēderiem esam gatavi tālākam ceļam uz kalniem, bet vēl pirms tam vajag uzpildīt bāku un papildināt ūdens u.c. barības krājumus kādā lielveikalā. Tik lielam veikalam garām pabraukt nav iespējams. Tur viss tik lēts, viss tik lēts, ka nezinām, ko grābt un ko ķert. Benzīntankā pielejam pilnu bāku ar dīzeli pa 0.60Ls/litrā (jē, jē, jē) un nopērkam grāmatiņu, kurā aprakstīts kā jāuzvedas, ja iznāk kontakts ar formās tērptajiem vīriem, kas rokās mēdz turēt melnbalti svītrotu zizli. Interesanti, ka sodu par ātruma pārsniegšanu var uzlikt tikai, ja pārkāpj ātrumu vairāk nekā par 20km/h nekā atļauts. Apdzīvotās vietās ātruma ierobežojums ir 60km/h, tātad nesodīts tu vari pilsētā braukt ar 80km/h. To bieži arī turpmāk izmantojam. Otrā mācība – ja tiek izrakstīts protokols, tad obligāti jāraksta, ka tam nepiekrītu. Uz šādiem protokoliem vietējiem ceļu miličiem ir jāraksta ļoti gari savi paskaidrojumi un parasti tālāk par miliča žiguli tavs protokols nenokļūst. Trešā mācība – kritiskā situācijā izturēties neuzvilkti un mierīgi tēlojot, ka neko nesaproti un visu laiku atbildot: “Ja vas ņesaabražaju!” Ar šo frāzi varot tikt vaļā no visām likstām. Grāmatiņa ļoti interesanta un gandrīz katrs apgalvojums pamatots ar konkrētu likuma punktu, kurā tas ir atrunāts. Derētu tādu uztaisīt arī Latvijā.
Uz redzēšanos Ļvova!
Pa ceļam tiek apzināti apskates objekti un slēpņi. Tiek izvēlēta bijusī raķešu bāze un viens slēpnis. Biju izpētījis, ka raķešu bāze ir identiskai tai, kāda ir Elejā. R-12 ar 4 raķešu šahtām. Pēc bildēm internetā izskatījās, ka nav tik izdemolēta un izzagta kā Latvijā. Ceļa gals, kurā jānogriežas mūs apbēdina – dubļu jūra. 1.5km ar kājām doties mežā nav vēlmes. Dodamies tālāk. Iebraucam pilsētā ar nosaukumu Kaluša, lai mēģinātu atrast slēpni. Vilšanās arī šeit – maza kapelliņa ar komposta kaudzi aiz tās. Slēpnis rokās nenāk. Pa krūmiem un kompostu bradāt negribas. Turpinām ceļu. Vēl kāda maza apstāšanas pie kalnu upītes un tad jau sāk satumst un Jaremčē iebraucam pilnīgā tumsā.
Atsvaidzinoša upīte
Pirms braukšanas biju sazinājies ar lielu Karpatu speciālisti – Maiju, kas deva mums ļoti noderīgu un izpalīdzīgu informāciju. Viens no norādījumiem bija par lētām naktsmājām Jaremčē. Mums esot jāuzmeklē Romāns un viņa viesu māja un jāsaka, ka viņu mums ieteica Maija no Latvijas. Tā mēs tikšot pie atlaidēm. Pēc 22:00 iebraucām Jarmečē. Nezinu kāpēc, bet es neesmu pierakstījis Romāna adresi, toties man ir ģeogrāfiskās koordinātes. Uzbraucam pa stāvām ieliņām kalnā un nonākam kādā strupceļā. Te jābūt! Sākam taujāt, bet apkārt tikai tūristi, kas nespēj palīdzēt. Pēc pāris minūtēm uzrodas sieviete, kas runā tikai ukrainiski un viņa zinot divus Romānus. Viens no Romāniem tiek sazvanīts un vēl pēc dažām minūtēm viņš ir klāt. Kā izrādās, tad īstais! Iekārtojāmies istabiņās par patīkamu cenu (40 grivņas = 2.40Ls no cilvēka par nakti), pasēdējām vēl kādu brītiņu zem zvaigznēm, pamalkojām 5 zvaigžņu konjaku no lielā lētā veikala, uzkodām Rīgas šprotes un spriedām kāds skats varētu pavērties rīt no rīta un ko no mums šobrīd slēpj tumsa savā aizsegā.
Dienas maršruts:
sominens 